Mentors ar personīgu pieredzi ēšanas traucējumu atveseļošanās procesā Ēšanas traucējumu centrs ĒTRC
Ir brīdis, kad cilvēks ar ēšanas traucējumiem vairs nemeklē tikai informāciju. Viņš nemeklē kārtējo diētu, kārtējo “pareizo” ēšanas plānu vai motivējošu citātu. Viņš meklē kādu, kurš patiešām saprot.
Ēšanas traucējumi – vai tā būtu anoreksija, bulīmija, kompulsīva pārēšanās vai cita forma – nav tikai par ēdienu. Tie ir par kontroli, kaunu, bailēm, perfekcionismu, tukšumu, reizēm par mēģinājumu izdzīvot. No malas tas var izskatīties kā izvēle. No iekšpuses tas ir izmisīgs mēģinājums tikt galā.
Es pati esmu dzīvojusi ar ēšanas traucējumiem 15 gadus. Es zinu, kā tas ir – dzīvot starp “es gribu būt brīva” un “es nespēju atlaist”. Zinu, kā ir smaidīt ārēji un sabrukt iekšēji. Un zinu arī to brīdi, kad pirmo reizi satiec cilvēku, kurš nesaka “saņemies”, bet skatās acīs un saka: “Es saprotu. Un tu vari tikt tam cauri.”
Tieši šis kontakts bieži kļūst par pagrieziena punktu.
Psihoterapijas pētījumi jau gadiem ilgi apstiprina, ka terapeitiskā alianse – uzticēšanās, drošības sajūta un sadarbība starp klientu un speciālistu – ir viens no būtiskākajiem faktoriem ārstēšanās rezultātos, arī ēšanas traucējumu gadījumā. Pētījumi rāda, ka stiprāka alianse ir saistīta ar labākiem iznākumiem un mazāku terapijas pārtraukšanu (Zaitsoff et al., 2015, International Journal of Eating Disorders). Tas nozīmē, ka metodes ir svarīgas, bet bez kontakta tās bieži neaizsniedz cilvēku.
Un šeit ienāk personīgās pieredzes nozīme.
Pēdējos gados arvien vairāk tiek pētīta tā sauktā “peer mentorship” jeb atbalsts no cilvēkiem ar personīgu pieredzi ēšanas traucējumu atveseļošanā. Piemēram, Ranzenhofer un kolēģu (2020) pilotpētījumā International Journal of Eating Disorders tika analizēts mentoringa atbalsts kā papildinājums ārstēšanai. Rezultāti liecināja, ka šāda pieeja var būt nozīmīgs un pieņemams atbalsta veids cilvēkiem atveseļošanās procesā. Tas nav brīnumlīdzeklis, bet tas ir cilvēcīgs, reāls balsts.
Un reizēm tieši tas pietrūkst.
Mūsu ēšanas traucējumu centrā strādā tikai speciālisti ar personīgu pieredzi. Mēs neesam “no malas”. Mēs zinām, kā izskatās panika pirms ēdienreizes. Kā jūtas vainas sajūta pēc pārēšanās. Kā domas var kļūt skaļākas par veselo saprātu. Bet mēs zinām arī to, ka atveseļošanās ir iespējama.
Manā mentoringa darbā savienojas personīgā pieredze un profesionālas metodes. Esmu apguvusi koučingu, izmantoju kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) principus, shēmu terapijas pieejas, strādāju ar asociatīvajām kārtīm, un, ja nepieciešams, praksē iekļauju piedzīvojumu terapijas elementus. Ja situācija prasa medicīnisku iesaisti, sadarbojos ar psihiatru ārstniecības nolūkos. Šī nav tikai saruna. Tā ir strukturēta, atbildīga un vienlaikus ļoti cilvēcīga pieeja.
Tomēr vissvarīgākais nav metode.
Vissvarīgākais ir tas, ka tu nejūties viena.
Atveseļošanās no ēšanas traucējumiem bieži sākas ar ļoti trauslu domu: “Varbūt es tomēr esmu pelnījusi palīdzību.” Ja šajā brīdī pretī ir cilvēks, kurš nebaidās no tavām domām, kurš nav šokēts par tavu pieredzi un kurš zina, ka atslīdieni ir procesa daļa, nevis neveiksme, tad rodas telpa pārmaiņām.
Efektivitāte šajā kontekstā nav tikai simptomu samazināšanās. Tā ir spēja palikt procesā. Spēja pēc grūtas dienas atkal piecelties. Spēja pamazām samazināt epizožu biežumu, iemācīties izturēt emocijas bez pašiznīcinošas uzvedības un atgūt attiecības ar ēdienu un ķermeni.
Ja tu šobrīd meklē palīdzību ēšanas traucējumu gadījumos, ja Google meklē “anoreksijas ārstēšana”, “bulīmijas palīdzība”, “kompulsīva pārēšanās atveseļošanās” vai “mentors ēšanas traucējumi”, iespējams, tu meklē ne tikai informāciju. Tu meklē drošību. Skaidru struktūru. Cilvēku, kurš nepadodas, kad tev kļūst grūti.
Un varbūt tu meklē kādu, kurš reiz ir bijis turpat, kur tu esi šobrīd.
Atveseļošanās ir iespējama. Ne tāpēc, ka kāds tev to pasaka. Bet tāpēc, ka soli pa solim tu to piedzīvo. Ja jūti, ka esi gatava vai gatavs sākt – pat ja tas ir ar lielām bailēm – mēs esam šeit.
Un pirmais solis drīkst būt ļoti mazs.
0 Comments