ĒŠANAS TRAUCĒJUMu CENTRS
NODERĪGI RAKSTI
Ēšanas traucējumu psiholoģiskie iemesli: kāpēc tas nav par ēdienuĒšanas traucējumi bieži tiek pārprasti. No malas var šķist, ka tie saistīti tikai ar ēdienu — pārāk daudz vai pārāk maz ēšanas, uztraukumu par svaru, vēlmi kontrolēt porcijas. Taču patiesībā ēšanas traucējumi nav par ēdienu. Ēdiens ir tikai redzamā daļa. Tikai virsma.
Aiz šīm grūtībām parasti slēpjas dziļi, emocionāli un psiholoģiski procesi, kas cilvēku ved pie sarežģītām attiecībām ar ēšanu, ķermeni un sevi pašu.
Ja tu lasi šo rakstu, iespējams:
tu pats jūti, ka ēšana saistās ar emocionālu spriedzi,
tuviniekam ir grūtības, kuras tu vēlies saprast,
vai arī vienkārši meklē skaidrību un atbalstu.
Lai kurā brīdī tu būtu — tu neesi viens, un pat mēģinājums saprast jau ir nozīmīgs solis.
Emocijas kā galvenais virzītājspēks
Ēšanas traucējumi bieži attīstās brīžos, kad emocijas kļūst grūti panesamas.
Tie var kalpot kā veids:
mazināt trauksmi,
nomākt dusmas vai skumjas,
pārvaldīt vientulību,
tikt galā ar stresu,
vai pat uz brīdi sajust kontroli, kad dzīve šķiet haotiska.
Tāpēc anoreksija, bulīmija, pārēšanās vai emocionālā ēšana nav vienkārši “slikti paradumi”. Tās ir dziļi iesakņotas emocionālas stratēģijas, kas sākotnēji pat var dot īslaicīgu atvieglojumu — bet ilgtermiņā nodara ievērojamu kaitējumu.
Pašvērtējums un identitāte
Daudzi cilvēki ar ēšanas traucējumiem dzīvo ar ļoti kritisku iekšējo dialogu.
Ķermenis un ēdiens kļūst par veidu, kā:
mēģināt justies pietiekami labi,
sasniegt perfekciju,
nopelnīt atzinību, mīlestību vai drošības sajūtu,
aizvietot trūkstošu iekšējo stabilitāti.
Kad pašvērtējums ir trausls, ķermeņa kontrole šķiet kā vienīgais instruments, kas sniedz ilūziju par sakārtotību. Taču tas nekad neatrisina pamatjautājumu — savas vērtības sajūtu.
Trauma un emocionālie ievainojumi
Ne visiem, bet daudziem cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem vēsturē ir:
emocionāla vai fiziska vardarbība,
pamešanas sajūta,
zaudējumi,
ilgstošs stress,
vai bērnības pieredzes, kurās trūka drošības un pieņemšanas.
Ēšana tad kļūst par aizsargmehānismu.
Par veidu, kā nejust sāpes vai neizjust tukšumu, kas citādi būtu pārāk sāpīgs.
Perfekcionisms un vēlme būt “labam”
Perfekcionisms bieži tiek slavēts, bet patiesībā tas var būt ārkārtīgi smags slogs.
Daudzi, kuri cīnās ar ēšanas traucējumiem, dzīvo ar pārliecību, ka:
viņi nedrīkst pieļaut kļūdas,
viņiem jābūt stipriem,
viņiem jāizpatīk citiem,
viņiem jābūt “sakārtotiem”.
Ēdiens un ķermenis tad kļūst par perfekcionisma mērķi, kurā var mēģināt sasniegt pilnību — kaut arī tā ir neiespējama.
Kontrole kā drošības sajūta
Anoreksijā kontrole izpaužas kā stingri noteikumi un ierobežojumi,
bulīmijā — kā ciklisks spriedzes un atbrīvošanās mehānisms,
pārēšanās traucējumos — kā emociju “pārslēgšana” ar ēdiena palīdzību.
Visos gadījumos tā ir reakcija uz zaudētu vai apdraudētu drošības sajūtu.
Kad dzīvē ir pārlieku daudz neprognozējamā, ķermenis kļūst par vienīgo “projekta daļu”, ko, šķiet, var kontrolēt.
Sociālā vide un kultūra
Mēs dzīvojam vidē, kur:
ķermenis tiek vērtēts kā vizītkarte,
tieksme pēc “pareizas figūras” tiek normalizēta,
uztura mīti un “tīra ēšana” tiek romantizēta.
Dažiem tas ir vienkārši “trokšņa fons”, bet kādam ar trauslu pašvērtējumu un paaugstinātu jūtību tas kļūst par sprūdu, kas nostiprina iekšējās sāpes.
Kādēļ ir tik svarīgi saprast psiholoģiskos iemeslus
Sapratne mazina vainas sajūtu.
Gan sev, gan tuviniekam.
Ēšanas traucējumi nav izvēle.
Tie nav “kaprīze”, “nevēlēšanās ēst” vai “disciplinārs trūkums”.
Tie ir signāls, ka cilvēks iekšēji jūtas:
aizņemts ar bailēm,
ievainots,
pārpūlēts,
vai emocionāli noguris.
Kad tu saproti šo dziļāko slāni, kļūst vieglāk pieiet sev vai tuviniekam ar maigumu, nevis spiedienu. Un tieši tas bieži ir pirmais solis ceļā uz atveseļošanos.
Atveseļošanās ir iespējama — un tā sākas ar atbalstu
Atgādināšu — ja tu vai kāds tev tuvs cilvēks cīnās ar ēšanas traucējumiem, tas nav jārisina vienam. Atveseļošanās parasti ir process, kurā palīdz:
psihologs vai psihoterapeits,
mentors, koučs
uztura speciālists ar izpratni par ēšanas traucējumiem,
droša, saprotoša vide.
Nevienam nav jātiek galā vienam pašam.
Atbalsts ir pieejams, un ir iespējams dzīvot dzīvi, kurā ēdiens vairs nekontrolē tavas emocijas, izvēles vai pašvērtību. Piesakies kontaktformā vai 25982482!
Kas ir ēšanas traucējumi? Maigs skaidrojums, kas palīdz saprast un ieraudzīt vairākĒšanas traucējumi ir daudz vairāk nekā tikai sarežģītas attiecības ar ēdienu vai ķermeni. Tie nav slikti paradumi, disciplīnas trūkums vai izvēle. Ēšanas traucējumi ir emocionāli un psiholoģiski sarežģītas grūtības, kas ietekmē to, kā cilvēks uztver ēdienu, savu ķermeni, sajūtas un sevi kopumā.
Ja tu lasi šo rakstu, iespējams, vēlies saprast sevi vai kādu sev tuvu cilvēku. Un jau pats šis solis ir svarīgs. Sapratne ir pirmais ceļš uz līdzjūtību, mieru un atveseļošanos.
Kas īsti ir ēšanas traucējumi?
Ēšanas traucējumi ir veselības stāvokļi, kuru laikā cilvēkam rodas neveselīga, izteikti saspringta vai traucēta attieksme pret ēšanu, ķermeni un pašvērtību.
Tie var izpausties kā:
stingri ierobežojumi un bailes uzņemt noteiktu ēdiena daudzumu,
pārēšanās epizodes, ko pavada vainas un kauna sajūta,
ēdiena kompensēšana ar vemšanu, laksatīviem, pārmērīgiem treniņiem,
apsēstība ar svaru, kalorijām, ēdiena “tīrību”, kustību,
emocionāla ēšana — ēšana, lai mazinātu spriedzi, trauksmi, vientulību.
Dažreiz ēšanas traucējumi var būt ļoti redzami. Citreiz — gandrīz nemanāmi.
Un tas nenozīmē, ka tie ir mazāk nopietni.
Ikviens ēšanas traucējums ir būtisks un pelnījis atbalstu.
Ēšanas traucējumi nav par ēdienu — tie ir par emocijām
No malas var šķist, ka problēma ir tikai ēšanas uzvedībā. Bet ēdiens bieži ir tikai simptoms, nevis cēlonis.
Ēšanas traucējumi bieži attīstās kā veids, kā tikt galā ar:
trauksmi,
pašvērtējuma problēmām,
iekšēju spriedzi,
traumām vai sarežģītām bērnības pieredzēm,
perfekcionismu,
emocionālu vientulību,
vēlmi pēc kontroles.
Ēdiens kļūst par instrumentu, ar ko regulēt iekšējās sajūtas, kas citādi šķiet grūti panesamas.
Ēšanas traucējumu veidi (vienkārši un saprotami)
1. Anoreksija (anorexia nervosa)
To raksturo stipras bailes pieņemties svarā, ļoti ierobežota ēšana un sagrozīts priekšstats par ķermeni.
No malas cilvēks var izskatīties ļoti kontrolējošs, bet iekšēji parasti jūtas nobijies, pārņemts un nedrošs.
2. Bulīmija (bulimia nervosa)
Bulīmiju raksturo cikli:
spriedze → pārēšanās → kompensēšana (vemšana, sportošana, laksatīvi).
Šie cikli nereti rada spēcīgu kauna sajūtu, bet patiesībā tie ir mēģinājums tikt galā ar emocionālu pārslogojumu.
3. Pārēšanās traucējumi (binge eating disorder)
Šeit cilvēks piedzīvo pārēšanās epizodes bez kompensēšanas.
Bieži ēšana notiek ātri, slepus un lai “aptumšotu” grūtas emocijas.
Šis ir viens no visizplatītākajiem ēšanas traucējumiem.
4. Emocionālā ēšana
Tā ir ēšana, kas notiek jūtu ietekmē — nevis bada dēļ.
Nav jābūt “diagnozei”, lai tas radītu ciešanas vai traucētu labsajūtai.
5. Ortoreksija
Izteikta apsēstība ar “tīru”, “pareizu” vai “ideālu” uzturu.
Šī uzvedība var izskatīties veselīga, bet iekšēji cilvēks jūtas saspringts un nobijies no ēdieniem, kas neatbilst noteikumiem.
Kā zināt, vai tas varētu būt ēšanas traucējums?
Ja tu vai kāds tev tuvs cilvēks:
ļoti bieži domā par ēdienu, svaru vai ķermeni,
izjūt bailes ēst noteiktus produktus,
jūt vainu pēc ēšanas,
slēpj savus ēšanas paradumus,
jūtas pārņemts ar vēlmi kontrolēt ķermeni,
bieži ēd emociju dēļ,
ir mainījis svaru īsā laikā (gan uz augšu, gan uz leju),
jūt, ka attiecības ar ēšanu nav mierīgas,
— tas ir signāls, ka kaut kas prasa uzmanību, sapratni un atbalstu.
Tu neesi “problēma”.
Tu esi cilvēks, kuram šobrīd ir grūti.
Un grūtībām ir risinājumi.
Vai ēšanas traucējumi ir ārstējami?
Jā.
Ar īsto atbalstu un drošu vidi ļoti daudzi cilvēki pilnībā atveseļojas un veido mierīgas, līdzsvarotas attiecības ar ēdienu un savu ķermeni.
Ceļš var būt pakāpenisks. Dažreiz grūts.
Bet tas ir iespējams.
Parasti vislabāk strādā kombinācija:
psihoterapija vai psiholoģisks atbalsts,
darbs ar uztura speciālistu, kurš saprot ēšanas traucējumus,
droša un nenosodoša vide.
Atveseļošanās nav tikai par ēšanu.
Tā ir par emociju sadzīšanu, pašvērtības atjaunošanu un maigumu pret sevi.
Noslēgumā — tu neesi viens
Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz tevi vai kādu tev mīļu cilvēku, zini:
ēšanas traucējumi nav kauns. Tie ir aicinājums pēc rūpēm un atbalsta.
Tu esi pelnījis mieru, brīvību un attiecības ar ēdienu, kurās nav baiļu.
Kā palīdzēt tuviniekam ar anoreksiju? Maigs ceļvedis cilvēkiem, kuri mīl un rūpējasAnoreksija nav tikai par atteikšanos no ēdiena. Tā ir dziļa, sāpīga un ļoti vientuļa cīņa ar bailēm, pašvērtību, kontroli un emocijām, kuras šķiet nepanesamas.
Ja tavam tuviniekam ir anoreksija, tu, iespējams, jūties apjucis, noraizējies, bezspēcīgs vai pat nobijies. Un tas ir saprotami.
Labā ziņa ir tā, ka tava klātbūtne un maigums var spēlēt milzīgu lomu atveseļošanās procesā. Tu nevari izārstēt anoreksiju cita vietā, bet tu vari būt cilvēks, pie kura ir droši nākt.
Šis raksts ir ceļvedis, kas palīdz saprast, kā tieši tu vari būt atbalsts.
Saproti, ka anoreksija ir slimība, nevis izvēle
Cilvēks ar anoreksiju nezina, kā “vienkārši sākt ēst”.
Tas nav spīts, uzmanības meklēšana vai kaprīze.
Anoreksiju vada:
intenzīvas bailes no svara pieauguma,
sagrozīts ķermeņa tēls,
trauksme,
nepieciešamība justies kontrolē,
dziļi psiholoģiski ievainojumi.
Kad tu saproti, ka tas nav viņa/viņas “lēmums”, kļūst iespējams rīkoties ar lielāku maigumu un pacietību.
Klausies vairāk nekā māci
Kad cilvēks stāsta par savām grūtībām, viņš bieži vien negaida risinājumus.
Viņam ir vajadzīga droša telpa, kur būt patiesam un neaizsargātam.
Tu vari palīdzēt, sakot:
“Es esmu tev blakus.”
“Es tevi dzirdu.”
“Tas izklausās ļoti grūti.”
“Tu neesi viens.”
Lai gan šķiet, ka vajadzētu pārliecināt “vienkārši paēst”, šāds spiediens parasti tikai pastiprina trauksmi.
Nerunā par svaru, ķermeni vai ēdiena daudzumu
Pat labi domāti komentāri kā:
“Tu izskaties labāk.”
“Tu esi tik tieva.”
“Tu taču tik maz ēd.”
var būt ļoti sāpīgi un trigerēt anoreksijas domas.
Labāk koncentrēties uz iekšējo pasauli:
“Kā tu jūties šodien?”
“Kas tev šobrīd ir visgrūtākais?”
“Ko es varu izdarīt, lai tev būtu vieglāk?”
Piedāvā praktisku, bet neuzbāzīgu palīdzību
Tu vari:
pavadīt viņu pie speciālista,
palīdzēt sakārtot grafiku,
būt blakus ēdienreizēs (bez komentāriem par ēšanu),
palīdzēt izvairīties no stresa situācijām.
Svarīgi: piedāvā, bet neuzspied.
Atveseļošanās nav iespējama ar piespiešanu — tikai ar drošību.
Dod telpu emocijām, pat ja tās ir sarežģītas
Cilvēks ar anoreksiju bieži jūt:
vainu,
kaunu,
dusmas,
bailes,
sajūtu, ka nav “pietiekams”.
Tev nav jāglābj no šīm emocijām.
Tava loma ir būt līdzās ar ziņu:
“Es tevi mīlu un pieņemu arī tad, kad tevi pārņem šīs sajūtas.”
Tas var būt neticami dziedinoši.
Iedrošini saņemt profesionālu palīdzību
Anoreksija ir nopietna un var būt bīstama veselībai.
Svarīgi, lai cilvēks saņem:
psihologa vai psihoterapeita atbalstu,
uztura speciālista vadību,
regulāras veselības pārbaudes.
Tu vari maigi teikt:
“Es ticu, ka profesionāls atbalsts tev palīdzētu justies drošāk.”
“Tu neesi pelnījis cīnīties viens.”
“Mēs varam atrast speciālistu kopā.”
Svarīgi: ne draudēt, ne piespiest un ne moralizēt.
Rūpējies arī par sevi
Palīdzēt cilvēkam ar anoreksiju var būt emocionāli smagi.
Tev ir tiesības uz savām robežām.
Tev ir tiesības būt nogurušam, satrauktam vai apjukušam.
Tu vari par sevi rūpēties, runājot ar:
psihologu,
atbalsta grupu,
uzticamu draugu.
Atceries: tu nevari ieliet no tukša kausa.
Tava rūpe par sevi ir rūpe arī par viņu.
Atceries, ka atveseļošanās ir process, nevis taisna līnija
Ceļš uz atveseļošanos bieži sastāv no:
mazām uzvarām,
kritieniem,
atkal solīšiem uz priekšu,
emociju viļņiem.
Tas nenozīmē, ka cilvēks negrib izārstēties.
Tas nozīmē, ka anoreksija ir sarežģīta slimība.
Tava pastāvīgā klātbūtne — pat ja reizēm klusā — ir viens no svarīgākajiem atbalsta avotiem, kāds viņam/viņai var būt.
Noslēgumā — tu dari vairāk nekā šķiet
Ja tu jau tagad meklē informāciju par to, kā palīdzēt, tas nozīmē, ka tava sirds ir īstajā vietā.
Cilvēks ar anoreksiju bieži vien pats sev ir vislielākais kritiķis.
Tāpēc tava pacietība, maigums, mierīgs tonis un klātbūtne var būt kā tilts uz to dienu, kad viņš/viņa atkal spēj dzīvot brīvi — bez bailēm, ierobežojumiem un nepielūdzamām prasībām pret sevi.
Tu neesi viens šajā procesā.
Un viņš/viņa — arī ne.
Kā palīdzēt cilvēkam ar bulīmiju? Maigs un saprotams ceļvedis tuviniekiemBulīmija ir sarežģīts un bieži slēpts ēšanas traucējums. No malas to dažkārt pat nepamana — cilvēks var izskatīties “normāls”, smaidīt, darboties, funkcionēt. Taču iekšēji notiek cīņa starp spriedzi, pārēšanās epizodēm, kaunu, bailēm un kompensēšanas uzvedību, kura iztukšo gan fiziski, gan emocionāli.
Ja tavs tuvinieks cīnās ar bulīmiju, tu droši vien jūties apjucis, satraukts vai bezspēcīgs. Varbūt pat vainojies, domājot, ka vajadzētu “darīt vairāk”. Bet patiesība ir tāda, ka pat ļoti maigas, klusas rūpes var būt milzīgs atbalsts.
Šis raksts ir radīts, lai palīdzētu tev saprast, kā būt blakus tā, lai tas tiešām dziedē.
Bulīmija nav izvēle — tā ir slimība
Cilvēks ar bulīmiju neizvēlas pārēsties.
Un viņš noteikti neizvēlas kompensēt ēdienu ar vemšanu, fiziskām aktivitātēm vai citiem veidiem.
Parasti bulīmiju pavada:
ļoti spēcīga iekšējā trauksme,
perfekcionisms,
pašvērtējuma grūtības,
izjūta, ka emocijas ir “par daudz”,
bailes no kontroles zaudēšanas.
Kad tu saproti, ka bulīmija nav gribas vājums, bet cīņas veids ar iekšējām sāpēm, kļūst vieglāk pieiet tuviniekam ar empātiju, nevis kritiku.
Vārdiem ir milzīgs spēks — lieto tos maigi
Sarunājoties, izvairies no komentāriem par:
svaru,
izskatu,
porcijām,
ēdiena “pareizību”.
Pat labi domāti komentāri var izraisīt kaunu un vēl spēcīgāku vēlmi slēpt grūtības.
Tā vietā tu vari teikt:
“Es pamanu, ka tev ir grūti, un es esmu tev līdzās.”
“Tu esi man svarīgs.”
“Ja tu vēlies parunāt, es tevi uzklausīšu.”
Klausies bez sprieduma un bez steigas glābt
Cilvēks ar bulīmiju bieži dzīvo ar:
milzīgu kaunu,
sajūtu, ka ir “salūzis”,
bailēm, ka viņu nesapratīs.
Ja viņš tev atklājas, tas ir milzīgs uzticības žests.
Tad svarīgākais ir vienkārši būt blakus, nevis meklēt ātrus risinājumus.
Vari teikt:
“Tas noteikti ir ļoti smagi.”
“Tu esi drosmīgs, ka par to runā.”
“Tu neesi slikts cilvēks.”
Šādi vārdi dziedē un mazina kaunu.
Neuzņemies terapeita lomu
Tu esi atbalsts, nevis speciālists — un tas ir pilnīgi pietiekami.
Tev nav jāzina:
ko tieši viņš ēda,
cik bieži ir epizodes,
kāds ir viņa svars,
kā jāpārtrauc cikli.
Cilvēkam ar bulīmiju bieži ir grūti lūgt palīdzību, un pārāk liels spiediens no tuviniekiem var radīt aizsargreakciju.
Atceries: tava loma ir radīt drošību, nevis kontrolēt.
Iedrošini speciālista palīdzību maigi, bez spiediena
Profesionāls atbalsts ir ļoti svarīgs.
Bulīmiju ir iespējams ārstēt, un daudzi cilvēki pilnībā atveseļojas, ja saņem:
psihoterapiju,
uztura speciālista palīdzību,
medicīnisku uzraudzību (ja nepieciešams).
Vari teikt:
“Es domāju, ka speciālists tev varētu palīdzēt justies drošāk.”
“Mēs varam atrast kādu kopā, ja tu vēlies.”
“Tev nav jātiek galā vienam.”
Svarīgi: nesaki “tev steidzami jāiet pie ārsta”.
Spiediens parasti padara situāciju sliktāku.
Padari vidi drošāku, bet ne kontrolējošu
Kas var palīdzēt:
kopīgi ēst mierīgā atmosfērā, bez spriedzes,
izvairīties no komentāriem par diētām, svaru un “pareizu ēšanu”,
būt kopā, kad viņš jūtas trauksmains (jo tieši tad bieži nāk epizodes).
Kas nepalīdz:
sekot līdzi “ko un cik viņš ēd”,
slēpt ēdienu,
pārbaudīt viņu pēc ēdienreizēm,
kaunināt.
Atbalsti emocionāli, nevis ar padomiem
Bieži bulīmiju pavada vientulības sajūta un doma:
“Es esmu vienīgais, kuram tā ir.”
Tāpēc tavi vārdi var būt kā glābiņš:
“Mēs to iziesim kopā.”
“Tu esi pelnījis justies labi.”
“Tu neesi vainīgs.”
“Tu esi vērtīgs neatkarīgi no tā, ko šobrīd piedzīvo.”
Rūpējies par sevi — tas nav egoisms
Rūpēties par cilvēku ar bulīmiju var būt emocionāli smagi.
Tu drīksti:
nogurt,
justies apmulsis,
meklēt padomu speciālistam,
noteikt savas robežas.
Atceries: mazs, mierīgs tuvinieks ir daudz noderīgāks nekā izdedzis un pārpūlēts.
Atceries — atveseļošanās ir iespējama
Bulīmija nav uz mūžu.
Daudzi cilvēki atgūst mieru ar ēdienu, ķermeni un emocijām.
Ceļš nav lineārs. Būs kāpumi un kritumi.
Bet tieši tava klātbūtne, uzticība un maigais atbalsts var palīdzēt cilvēkam noticēt, ka viņš nav viens un ka dzīve var būt brīvāka, vieglāka, mierīgāka.
Un tas bieži vien ir pirmais solis uz patiesu atveseļošanos.
Vēl Pārdomās?
SAZINIES AR MUMS, VAI VIENKĀRŠI ATSTĀJ SAVU KONTAKTU, MĒS, IK PA LAIKAM, SŪTĪSIM TEV UZ EPASTU INFORMĀCIJAS, KAS TEV VARĒTU BŪT AKTUĀLA.
Cancel at any time. 100% money back guarantee.